Informācijas raksti

Mēs visi iedomājamies, ka nonākot krīzes situācijā, izvilksim no kabatas nazi, no somas aptieciņu u.t.t. (viens no iemesliem, kādēļ man “tukša soma” sver tik daudz).
Bet tā nav. Situācija kurā mums ir vajadzīgie darbarīki ir tomēr kempings vai treniņš, nevis izdzīvošana.

Lai cik daudz pastāv dažādas teorijas par izdzīvošanu, es personīgi turos pie pārliecības, ka pamats ir paša psiholoģiskā sagatavotība. Fiziskā sagatavotība, iemaņas un prasmes ir patīkams un nebūt ne mazsvarīgs bonus.
Te būs īsa metode, ko palaikam praktizēju. To var nosaukt arī par spēli.
Uzdevums ir pašam sev veidot situāciju, nostādot sevi ārpus komforta zonas. Var strādāt viens vai komandā.

Teiksim, ejot pa ielu, pats sev iegalvo, ka atrodies svešā valstī, kuras valodu nepārzini. Un galvā izstrādāt konkrētu rīcības plānu. Izmantot drīkst tikai to, kas ir tev klāt. Plānam jābūt loģiskam un izpildāmam.

Rīgā dzīvojot, var ieiet jebkurā no pilsētas mežiem, kaut Biķerniekos, un pieņemt, ka esi apmaldījies. Nav jāmēģina atrast atpakaļceļš vai virziens. Bet tieši otrādi, jāsaprot, ko vari darīt ar sev klāt un apkārt esošiem priekšmetiem. Ja ir laiks un iespēja, veikt kādas konkrētas darbības.

Mūsdienām aktuālākas tēmas

Noejot mājas pagrabā, pieņemt, ka ieeja ir aizbrukusi, un saprast, kādas ir iespējas tikt ārā. Jāizdomā, kam kādus instrumentus izmantot.

Otrajā vai trešajā simulācijas reizē var izslēgt gaismu, lai sanāktu orientēties tumsā uz tausti.

Šis daudziem ir psiholoģiski smagi, jo rodas klaustrofobiskas sajūtas.

Nākamais piemērs - atrodoties iepirkumu centrā vai jebkurā citā publiskā vietā, kur ir daudz cilvēku, izstrādāt plānu rīcībai, ja:

• pazūd gaisma,
• notiek sprādziens,
• sākas ugunsgrēks,
• kaut kas brūk,
• pūli pārņem panika.

Katru reizi atrodoties tādā vietā, izstrādāt citu plānu, atbilstošu situācijai.

Katrā tādā simulētā situācijā papildus var censties saprast, ar kādiem līdzekļiem var sniegt pirmo palīdzību. Uzdot sev kontroles jautājumus par avārijas izeju, aptieciņas atrašanās vietu, ugunsdzēšanas palīgierīču atrašanās punktiem.

Jebkurā simulācijā svarīgi izmantot tikai sev klāt esošu vai blakus pieejamos priekšmetus.

Galvenais ir neiedomāties sevi kā varoni, kas tagad visus glābs, bet tieši otrādi - saprast, ka vari būt vissliktākajā situācijā, un vadoties no tās arī gatavot savu rīcības plānu.

Šī vingrinājuma galvenais ieguvums ir māka reālā vidē izstrādāt plānu, sevi neapdraudot. Nevajag iepriekš nekam gatavoties, jo var mēģināt jebkur. Šāds vingrinājums patērē minimāli laiku, pieradina rēķināties ar esošajiem resursiem, liek nepārtraukti domāt un sevi sagatavot.

Piemērs no dzīves.

Kādās militārajās mācībās bija jāslēpjas telpā, kurā aizdedzināju dūmu sveci. Lietoju gāzmasku. Pēc sveces aizdedzināšanas sapratu, ka telpa būs vairāk kā aizdūmota. Sanāca pilnīgi melna tumsa uz minūtēm 10-15. Man bija jāpaliek visu laiku telpā. Pirmajā brīdī iestājās panika ,ko pārvarēju izstrādājot rīcības plānu:

A. pārbaudīt gāzmasku. Ja ir kārtībā, palieku, ja laiž cauri dūmus, eju prom.
B. Saprast kā izkļūt no telpas.

Redzamība bija -10, arī pie pašas grīdas. Un iestājās dīvaina sajūta, vairs neorientējies, kur ir augša, kur apakša, kur kāda puse. Uz dibena šļūcot pa grīdu, tiku līdz sienai, gar kuru turoties tiku līdz stūrim. Ienākot telpā ievēroju, kas kurā vietā atrodas, tuvākajā stūrī mētājās kaste. Šī kaste bija mans taustes orientieris, lai saprastu, kurā stūrī atrodos. Un jau skaidri zināju, kurā virzienā jādodas, lai izkļūtu ārā. Tajā mirklī paliku pavisam mierīgs, un varēju pildīt savu uzdevumu.
Atvainojos par teksta blāķi : )

Raksta autors - M. Ruģēns (FB lapa - Āra dzīves knifi, padomi un viedokļi, blogs - Aiz Ārdurvīm), rediģējis H. Galino (Lynxgear.lv).
Raksts izvietots ar autora atļauju. Pārpublicēšana bez autora piekrišanas ir aizliegta.