Informācijas raksti

Lai gan mums visiem gribas atrast ideālo vietiņu zem saules, realitātē tas izdodas reti. Nedaudz aplūkošu kritērijus, pēc kuriem var nolūkot savu sapņu pleķīti.

Iesākumā ir jāsaprot, ka izvēle atšķirsies no gadalaika. Rudenī un ziemā netraucēs odi un knišļi, agrā pavasarī būs grūtāk atrast sausu vietu u.t.t.

Mūsu labsajūtu ietekmē pārsvarā trīs faktori:

1. Mitrums no apakšas,
2. Nokrišņi,
3. Vējš.  

1. Zemei jābūt sausai, tas ir, zeme nav piesūkusies ar ūdeni un neatdod to kā švamme.

Dažas pazīmes, kas liecina par mitru augsni:

• Spilgti zaļa sūna, spilgti zaļa gara zāle, pārsvarā lapu koki, īpaši bērzi, kārkli, vītoli.
• Arī egļu audzē var būt mitra zeme. Ja starp eglēm aug spilgta sūna un zāle, gandrīz droši varam apgalvot, ka apakšā ir slapjums.
• Lielāka iespēja, ka mitrums būs ieplakās, ielejās, kalnu pakājēs. Pēc ilgstošiem lietiem augsne, kas ir klāta ar sūnām, būs arī kā švamme, kaut apakšā ir tīra smilts.
• Vēl viena pazīme - ir daudz jaunu nokaltušu koku.

Sausāk būs:

• kalnu nogāzēs
• pauguru virsotnēs,
• vietās, kur aug smilgas, zeme klāta ar skujām, nelielu zāli, tumšu sūnu vai ķērpi,
• notekgrāvju tuvumā,
• upes tuvumā ar pietiekami lielu kritumu,
• priežu, retu egļu mežā,
• ozolu un ošu tuvumā,
• lazdu audzēs,
• lapu koku mežā ar salīdzinoši mazu pamežu.

Vienkāršs veids kā pārliecināties par augsnes mitrumu ir apsēsties uz zemes un pasēdēt mirkli. Šī metode darbosies, ja nesen nebūs bijis lietus un nebūs bailes riskēt tikt pie slapjām biksēm.

Vēl viena vienkārša metode - zemē ietriekt koka nūju un pakustināt to. Ja negribīgi duras iekšā, kustinot nav žļurkstēšana un bedrē nekrājas ūdens, varam puslīdz droši apgalvot, ka augsne ir sausa un var palikt uz vietas. Protams, vizuālā novērtēšana ir primāra, ņemot vērā augstāk nosauktos kritērijus vietas vērtējumam.

2. Pieņemot, ka šī nav krīzes situācija un nemeklējam dabīgu patvērumu pret nokrišņiem, otrajam špikera punktam pieskaršos virspusēji.

Par patvērumu pret nokrišņiem var noderēt liels un biezs lapu koks, liela egle vai bieza egļu jaunaudze, vai kāds lazdu krūms. TIKAI vienmēr jāatceras - lielie koki negaisa laikā var kalpot par nevēlamu zibens novedēju un vēja ķērāju, kā rezultātā koks var krist uz galvas. Samirkstot lapām, koki vēl ilgi pēc lietus “purinās” nost no sevis lieko ūdeni.

Principā pret nokrišņiem labākā izvēle ir būvēt patvērumu, bet tā jau ir atsevišķa tēma.

3. Vējš.

Literatūrā parasti skaisti aprakstīts: Izvēlamies kalna nogāzi tā, lai stāvums būtu vēja pusē un vējš ietu pāri nometnes vietai. Vai būvējam mežmalā aizvēja pusē. Skaisti un ideāli, bet diemžēl dzīvē ne vienmēr tā ir iespējams. Vējam ir nelāga īpatnība reizēm mainīt savu virzienu un arī ideālās vietas dabā ir retāk sastopamas. Noder arī atcerēties, ka ne vienmēr vējš būs ar negatīvu ietekmi. Karstā vasaras dienā vējš jūs atdzesēs un dos vajadzīgo vēsumu jūsu nojumē. Vasarā, pareizi izmantots vēja virziens, pasargās no visāda veida lidojošajām nelaimēm.

Un tagad pēc liriskā ievada papētīsim sīkāk par nojumi.

Karstā laikā veidojam nojumi tā, lai nojume beidzas aptuveni 20 cm virs zemes. Tas nodrošinās nelielu caurvēju un nepārtrauktu ventilāciju nojumē. Ja būvējam nojumi ieslīpi pret vēju, tad tas pasargās pret odiem un mušām. Vakarā kurinot ugunskuru, vējš arī aizpūtīs dūmus prom no patvēruma. Ja vieta ir apsēsta ar odiem, tad tieši otrādi atšķaidīti ugunskura dūmi noderēs pret to invāziju.

Nedrīkst aizmirst, ka lietainā laikā vējš spēlēs pret jums, gan atdzesējot jūs, gan nesot papildus nokrišņus nevēlamā leņķī. Tas pats būs ziemā. Puteņa laikā nojume var tikt ieputināta ļoti īsā laikā. Ja vēl papildus gaisa temperatūra būs no +5 līdz -5, tad ķermeņa atdzišana ir tikai laika jautājums, nerunājot jau par laiku, kad gaisa temperatūra ir vēl zemāka.

Izvēlieties vietu, kur jums ir vēlamais vēja virziens, vai būvējiet nometni pret vēju. Ja pūtiens ir spēcīgs, auksts ar nokrišņiem, meklējiet dabīgo aizvēju. Tāds nekad nebūs izcirtumos, pļavās un citās atklātās vietās. Jo dziļāk biezoknī, jo mierīgāk.

Tagad, kad esam iepazinušies ar špikera konspektu, varam mēģināt salikt kopā labas nometnes vietas aprakstu:

·         Vietai jābūt sausai, ideālā gadījumā ar nelielu slīpumu, lai ir kur notecēt lietus ūdenim un tas neuzkrātos jūsu guļvietā.

·         Ja ir iespēja, neveidojam nometni purvu, aizaugušu vai lēni tekošu grāvju, bezcaurteces ezeru, zema krituma upju tuvumā. Vasarā tur būs visi iespējamie un neiespējamie lidojošie neradījumi, pavasarī ļoti slapja augsne, rudenī un ziemā paaugstināts gaisa mitrums.

·         Laba vieta varētu būt nogāzes apakšējā daļa, lazdu audze, egļu priežu jaunaudze, upes krasts kādu gabalu no ūdens, mežmala u.t.t.

·         Ņemam vērā augstāk aprakstīto vēja ietekmi. Un liekat aiz auss, ka biezākā mežā vai jaunaudzē vējš būs mazāks, vai vispār nebūs jūtams, tur ir maz vai pavisam nav apdraudošo faktoru, tur ir pieejama malka un ideālā variantā dzeramais ūdens.

·         Izvēloties vietu, galvenais nosacījums, lai tai vērtējumā savācas vairāk plusu, nekā mīnusu.

Iesaku neaizmirst par drošību. Pāris aspekti ko derētu atcerēties.

Latvijā par laimi ir salīdzinoši maz apdraudošo faktoru, kas ir bīstamāki par cilvēku.  Nez vai kāds no mums gribēs sastapt vientuļu sēņotāju ar motorzāģi, šķību smaidu, nakts vidū pie sava ugunskura. Izvēloties nakšņošanas vietu, to labāk darīt atstatus no ceļiem, takām. Nometni netaisīt ļoti pamanāmu,  ar krāsainiem tentiem, milzu ugunskuriem un skaļu mūziku. Ja rajonā būs kaut viens dzēris nejēga, tad gandrīz ar garantiju var apgalvot, ka viņš ievelsies nometnē cerībā uz papildus kokteili. Protams, augstāk minētais neattiecas uz gadījumiem, ja esat krīzes situācijā, un tieši ir nepieciešams pievērst apkārtējo uzmanību.

Ātri pāriesim pāri  iespējamiem apdraudējumiem.

Dzīvnieku draudi. Ticamības līmenis zems. Protams, ja uzdursieties meža cūku baram, kuram ir sivēni, var sanākt gluži nepatīkami. Bet, lai tas notiktu, jums jāpārvietojas kā mohikānim un cūkas ir jāpārsteidz, kas nav tik vienkārši.

Nākamais ir dažādi pārnadži auru laikā. Uzbudināts briedis vai alnis nav labākais, kam stāties ceļā. Šajā gadījumā arī jānostrādā pārsteiguma momentam, un jums ir jārada iespaids, ka esat konkurents, lai sāktos uzbrukums.  

Dažādu dzīvnieku mātītes barošanas laikā, ja apdraudēsiet viņu mazuļus, var palikt agresīvas. Bet atkal, jums ir jāpārsteidz viņas nesagatavotas.

Vilki izvairīsies no kontakta ar cilvēku līdz pēdējam. Ja paši nedzīsiet vilku un neprovocēsiet to, tad viņš jūs arī neaiztiks. Kaut piekrītu, vilku gaudošana atstāj ļoti smagu psiholoģisko iespaidu, īpaši ja nakšņojat kur tuvumā viņu baram.

Reālākās briesmas Latvijas mežos būs no klaiņojošu suņu bariem. Šādi suņi nebaidās no cilvēka, ir agresīvi un motivēti uzbrukt. Lai izprovocētu suņu baru, var pietikt ar vienu nepareizu kustību vai pat balss intonāciju. Labā ziņa! Lai gan mūsu mežos ir šādi bari, līdz šim nav dzirdēts, ka kāds būtu saplosīts. Kaut apēstais jau nepastāstīs savu stāstu...

Vienkāršs risinājums, kā izvairīties no randiņa ar kādu no aprakstītajiem, ir:

• Ieklausīties apkārtnē. Vilku, pārnadžu un suņu koncertus var labi dzirdēt.
• Neierīkot nometni dzīvnieku taku tuvumā vai uz tām.  Skrienošs cūku bars vienā mirklī var iemīdīt zemē jebkuru telti.
• Ar savu nometni neaizšķērsot taku, kas ved pie ūdens.
• Un ja nav īpaši jāmaskējas, tad ejot pa mežu, radīt nelielu troksni.

Starp citu interesants fakts: kādreiz ogotāji un sēņotāji esot mežā dziedājuši. Tas ir ne tikai tādēļ, lai zinātu viens otra atrašanās vietu, bet arī lai aizbaidītu dzīvniekus.

Čūskas. Piekrītu, katru gadu kādu pārīti sakož. Atkal cilvēka neuzmanība. Atminēsim veco patiesību – čūska ir kurla un uztver zemes vibrācijas. Ja ejat pa mežu baleta čībiņās, tad čūska jūs nogulēs, tiks pārsteigta un var uzbrukt. Tas pats notiks, ja bāzīsieties tai virsū ar savu mīlestību.  Svarīgākais, kas jāatceras par odžu ieradumiem ir atrodams interneta dzīlēs. Atļāvos iekopēt no Vikipēdijas:

Odzes parasti apdzīvo ar zāli un krūmiem aizaugušus izcirtumus un mežmalas, purvus, skrajus priežu mežus, kur aug virši un meža ogulāji.[3] Vasarā kā slēptuvi odzes izmanto citu dzīvnieku alas, satrūdējušu celmu tukšumus, mīl mitināties starp akmeņiem, sagulētā, pagājuša gada sausajā zālē, sienā. Odzi var sastapt arī pie ūdens krātuvēm, tā kā labi peld. Odzes var iemitināties arī pamestās celtnēs zem veciem celtniecības materiāliem.[8] Pēc ziemošanas parādās agrāk par citām čūskām un citiem rāpuļiem, jau aprīļa sākumā. Odze ir aukstumizturīgākā no visām pasaules čūskām.[4] Tēviņi parādās pusotru vai divas nedēļas pirms mātītēm.[4] Pavasarī, kamēr naktis vēl samērā dzestras, odze ir aktīva tikai dienas laikā un galvenokārt uzturas saules apspīdētās vietās, taču, vasarai iesilstot, odze kļūst aktīva galvenokārt krēslā un tumsā. Tomēr odze visu vasaru mīl no rītiem vai pēcpusdienā izlīst no slēptuves un sildīties saulītē. Odzes ir poikilotermi dzīvnieki, kas atšķirībā no putniem un zīdītājiem paši savā ķermenī siltumu radīt nespēj un tā sasildīšanai izmanto apkārtējās vides siltumu. Sildīties saulītē vasaras nogalē īpaši nepieciešams mātītēm, kurām jo siltāks ir ķermenis, jo ātrāk tajā attīstās mazuļi.

Un šeit jau ir skaisti aprakstītas vietas, kur varat sastapt Latvijas vienīgo indīgo čūsku. Attiecīgi izvēloties nakšņot šādās vietās, ir jāpievērš pastiprināta uzmanība drošībai. Pirms ielīst guļammaisā pārbaudīt guļvietu, uzmanīgāk skatīties zem kājām un ogu krūmos, kad ir vēlme lasīt ogas. Pašam ir bijis gadījums, rudenī pamosties ar zalkti uz guļammaisa. Rudenī rēķinieties, ka odze var līst sildīties uz kāda celma vai saules apspīdēta pleķīša pie jūsu nometnes. Nebrienam kā auni un skatāmies apkārt, tad briesmas būs mazākas.

Bites, lapsenes un irši. Bīstami dēļ cilvēka alerģiskās reakcijas uz dzēlienu. Risinājums ir zināt vai grupā ir kāds ar šādu alerģiju, nēsāt līdz zāles un izpētīt ieplānoto apvidu. Vai tur nav kāds pūznis. Bīstamākas ir lapsenes, jo īpaši rudenī tās var pievilināt saldumu vai augļu smarža. Lapsene arī nešķiro un dzeļ uzreiz. Bite, ja tai būs iespēja izvairīsies no uzbrukuma. Un par spīti savam draudošajam izskatam irsis ir salīdzinoši miermīlīga būtne, kas speciāli neies uz konfliktu. Protams, ja tiks apdraudēts pūznis vai viņš pats, uzbrucējam nāksies ciest.  Pirms iekārtojam nometni apskatāmies tuvākajā apkārtnē vai nav bišu, kameņu pūznis, kas parasti var būt zemē vai kādā koka dobumā. Lapseņu pūznis, var būt dobumā, zemē, koka lapotnē vai vecā celmā. Un iršu pūznis parasti atrodams koka dobumā. Ja tomēr jūsu nometni ieciena lapsenes, varat izgatavot tām lamatas - parastā pudele līdz pusei ar sīrupu, sulu vai cukurūdeni, kas stāv atstatus no jums. Visa lapseņu uzmanība tiks veltīta tai.

Un noslēgumā daži vārdi par kokiem. Pirms izvēlaties vietu, pārliecinieties, cik apkārt ir nokaltušu, stāvošu koku. Lai gan tie izskatās stingri, galotnes var būt iepuvušas un trauslas, un pat nelielā vējā var nolūzt, nokrist jums virsū un radīt traumas un bojājumus ekipējumam.  Tāpat, tas noteikti ir jāpārbauda, ja zināt, ka iespējams vējains laiks, negaiss vai vētra. Nav ieteicams būvēt nometni lielu koku tuvumā. Atkārtošos, lieli koki piesaista zibeni un kuplā lapotne uztver vēju, attiecīgi koks var lūzt.

Lai cik būtu teorētiskā materiāla, bez personīgās pieredzes izvēlēties pareizo un ideālo nometnes vietu būs grūti. Ja nav pārliecības par savām spējām, tad var vienkārši patrenēties, nemaz nenakšņojot mežā. Ejot sēnēs, ogās vai vienkārši pastaigā visu laiku vērtējiet apkārtni un meklējiet piemērotu vietu nometnei. Sākumā apzināti izvērtējot plusus un mīnus. Ar laiku tas jau notiks pats par sevi.

Raksta autors - M. Ruģēns (FB lapa - Āra dzīves knifi, padomi un viedokļi, blogs - Aiz Ārdurvīm), rediģējis H. Galino (Lynxgear.lv).
Raksts izvietots ar autora atļauju. Pārpublicēšana bez autora piekrišanas ir aizliegta.